Latviskā dzīvesziņa

Mājas - ir vieta kur sirds jūt mieru un mīlestība rod svētību tuvajiem

Lauksaimniecība un latviskā dzīvesziņa – abas šīs lietas labi sadzīvo Arnolda Jātnieka vadītajā zemnieku saimniecībā “Vaidelotes” Codes pagastā. Abi ar saimnieci Dairu popularizē latvisko dzīvesveidu un uzskata to par saimniecības nākotni.

Sākuši ar 16 ha, bet tagad “Vaidelotes” apsaimnieko jau 365 ha zemes, kas atrodas četros – Codes, Rundāles, Mežotnes un Vecsaules – pagastos. Pavisam ģimenē aug pieci dēli – Vidējais dēls Mārtiņš jau ir izvēlējies turpināt vecāku iesākto – viņš pabeidzis LLU agronomus un ir tiešais palīgs visos darbos.

Visi dēli prot izmantot tehniku – kad jānovāc raža, lielie dēli ņem atvaļinājumu un palīdz saimniecībā. “Vaidelotes” ir ģimenes saimniecība, tajā nav algotu darbinieku, līdz ar to darbi jāsaplāno tā, lai var paši tikt ar visiem galā. “Tas ir pats ekonomiskākais modelis, kas vien var būt,” piebilst saimnieks.

Arnolds Jātnieks īpaši lepojas ar dižozolu lauku sētas pagalmā, kam, pēc zinātāju teiktā, varētu būt apmēram astoņi simti gadu. Ozolam briest ļoti daudz zīļu un tā varētu būt zīme, ka ziemā gaidāms brangs sals un daudz sniega, jo “zīles nekad nav par velti”. Netālu aug arī dižieva un atklājies, ka pagalmā esošo Māras koku – vītolu – arī var pieskaitīt dižkoku saimei.

“Vaidelotes” audzē ziemas un vasaras kviešus, rapsi, pupas, pelēkos zirņus, kailgraudu auzas un miežus, kā arī citas kultūras. Saimnieks saka – tas ir labi, jo, mainoties jelkādiem apstākļiem, viena kultūra var izglābt citu. Senāk audzējuši cukurbietes, ko nodeva Jēkabpils cukurfabrikai. Kad tā savu darbību beidza, Jātnieki pieņēma lēmumu pārtraukt šo rūpalu.

Pašlaik no visām kultūrām rentablākās ir pupas un alus mieži. Izaudzēto saimnieki realizē, pateicoties kooperatīvam “Latraps”, kura biedrs ir “Vaidelotes”.

Saimniecības attīstība notikusi, pateicoties jaunajai tehnikai, kas deva iespēju strādāt ražīgāk. Proti, realizēti vairāki Eiropas projekti – iegādāts traktors, miglotājs, frēze un sējmašīna, vēlāk nopirkts kombains, tad sējmašīna nomainīta pret jaunāku. Ceturtais projekts ļāvis izveidot vēja ģeneratoru, kas ļauj saražot pusi no mājai nepieciešamās enerģijas. Ģenerators tapis ar vides investīciju fonda atbalstu un tas ļauj saražot zaļo enerģiju.

Kas tā tāda liela sēta,

tai sētā treji vārti?

Pa pirmiem DIEVIŅŠ brauca,

pa otriem Mīļā MĀRA,

Par trešiem Saule brauca

div' dzelteni kumeliņi.

Saimniecībā audzē arī dažādus garšaugus un tējas, tas ir saimnieces Dairas pārziņā. Saimnieki popularizē latviskos ēdienus – Daira cep rupja maluma kviešu pīrāgus un smalkmaizītes, vāra putras, kas ir Jātnieku mājas īpašā garša. “Cenšamies dzīvot pēc senajām latviešu paražām un arī strādāt pēc tām, ievērojot mēness ritmu”.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem abi iesaistījušies tūristu uzņemšanā un šī nodarbe tikai vēršas plašumā. Kad atvēruši saimniecību apskatei, nav pat ienācis prātā, cik liels skaits cilvēku varētu to apmeklēt. Pagājušajā vasarā “Vaidelotes” apmeklējuši pāri par 2000 cilvēkiem ne vien no Latvijas, bet arī Lietuvas un daudzām Eiropas un pasaules valstīm. “Tā ir iespēja parādīt ārzemniekiem, ar ko nodarbojamies. Jau divus gadus uz priekšu zinām, kas mūsu saimniecību apmeklēs. Visi interesenti var pieteikties internetā un jau zinām, kas ieradīsies, cik daudz cilvēku, lai varam zināt, ko piedāvāt. Naktsmītnes nepiedāvājam”.

Saimnieks darbojas Bauskas novada domē, Latvijas Agronomu biedrības un Zemnieku saeimas valdēs, tā ka darāmā ir daudz. “Daudzi vaicāja, kāpēc gāju par deputātu. Bet, ja neiesi un nedarīsi, kurš cits to darīs? Es teiktu – esiet vairāk politikā, startējiet Saeimas vēlēšanās, lai varētu mainīt saimniecisko dzīvi Latvijā, ne tikai savā zemnieku sētā,” stāsta Arnolds Jātnieks.

Sargājot ģimenes tradīcijas un godājot Latvijas dabu

Jau trīs simti gadu Latvijas dižākais koks Ozols tiek sargāts un godāts Jātnieku ģimenē. Ozols enerģētiski ir ļoti spēcīgs koks, kurš palīdz stiprajiem un tiem, kas no visas sirds vēlas būt stipri.

Vai intensīvo lauksaimniecību var savienot ar latvisko dzīvesziņu?

“Ļoti labi. Pirmais, ko mana vecmāmiņa man jau ir mācījusi, – pateikt saviem senčiem paldies. Tas jādara katrā ģimenē, katrā sētā – pasaki saviem vecākiem paldies. Arī uguns rituālā ir tas, ka vispirms pasaki paldies saviem dieviņiem, saviem senčiem un tikai pēc tam vari prasīt ko vairāk. Mūsu senči mācēja strādāt pēc zvaigznēm, mēness fāzēm. Viņi mācēja ieplānot visus savus darbus pareizā laikā un salikt visu pa plauktiņiem. Arī mēs cenšamies to darīt, sējot īstajā mēness fāzē – augošā mēnesī, vai strādājot zemi, kad tas ir vecs. Jaunā mēnesī sanāk lielas kuplas vārpas, smagi graudi. Kad iesēj vecā mēnesī, tur nekas nebūs. Sekoju līdzi tam, ko man mācīja tēvs un vecmamma. Tas ir nerakstīts likums, ko mūsu senči nodod tālāk nākamajām paaudzēm".

Saimniece piebilst, ka saimnieki, saulgriežos aplīgojot laukus, jau ieprogrammēja labo ražu. Proti, viņi radīja domu, lai tā var materializēties. “Kā jūs domāsiet, tā dzīvosiet. Ja eju uz lauku un sēju labību, bet domāju – šogad jau nebūs tik labi kā pagājušogad, tad labāk ar šādām domām uz lauka neiet. Vai – re, kur ir foršs lauks kaimiņam, bet man gan neizskatās labi. Tas nozīmē, ka tajā brīdī jau ieprogrammēju nākotni. Ja vien cilvēks padomātu, ko dara ar savu domu spēku,” atklāj saimnieks. Viens no galvenajiem likumiem, ko ievēro saimnieki, – ko sēsi, to pļausi.

Kad ir jauns mēness pie debesīm, saimniecībā tiek kurināts rituālais ugunskurs un tiek pateikts paldies par to, kas saņemts iepriekšējā mēnesī. Paldies tiek teikts Zemes mātei, Vēja mātei, Laimai, mūsu latviskajam Dieviņam. Pēc tam tiek izteiktas vēlmes nākamajam mēnesim. Daira Jātniece: “Mēs esam nākuši pasaulē, lai dzīvotu priecīgi un laimīgi, nevis lai būtu īgni un piekusuši. Un svētki radīti tam, lai pareizajā laikā no zvaigznēm saņemtu enerģiju un mums būtu viegli, lai mēs varētu priecīgi strādāt.”

LAUKSAIMNIECĪBA ir mūsu dzīvesveids

Mūsu kontakti